Saskaņā ar Thomas Jefferson National Accelerator Facility, skābeklis ir trešais visizplatītākais elements Visumā . Tomēr tā reaktivitāte padarīja to relatīvi reti Zemes atmosfēras sākumā.
Cyanobacteria, kas ir organismi, kas "elpo", izmantojot fotosintēzi, ņem oglekļa dioksīdu un izelpot skābekli, tāpat kā mūsdienu augiem. Iespējams, ka cianobaktērijas ir atbildīgas par pirmo skābekli uz Zemes - notikumu, kas plaši pazīstams kā Lielais oksidācijas notikums.
Fosinēze ar ziobaktērijām varētu notikt pirms ievērojama skābekļa līmeņa, kas veidojies Zemes atmosfērā; žurnālā Nature Geoscience publicētajā 2014. gada marta pētījumā konstatēts, ka Dienvidāfrikā atrastās 2,95 miljardu gadu vecās ieži satur oksīdi, kuriem būtu vajadzīgs brīvs skābeklis. Sākotnēji šie klintis bija seklās jūrās, kas liek domāt, ka fotosintēzes skābeklis pirmo reizi sāka uzkrāties jūras vidē apmēram pusmiljardu gadu pirms tā sākas uzkrāšanās atmosfērā pirms aptuveni 2,5 miljardiem gadu.
Mūsdienās dzīve lielā mērā ir atkarīga no skābekļa, bet sākotnējais šī elementa uzplaukums atmosfērā bija nekas cits kā katastrofa. Jaunā atmosfēra izraisīja masveidīgu anaerobu izzušanu, kas ir organismi, kam nav nepieciešams skābeklis. Šajā jaunajā pasaulē miruši anaerobi, kuri nespēja pielāgoties vai izdzīvot skābekļa klātbūtnē. [ Infographic: Zemes atmosfēra no augšas uz leju ]
Ātri uz priekšu - ceļu uz priekšu. Kā liecina Royal Society of Chemistry (RSC), pirmais inkling cilvēks skābekļa esamību bija 1608. gadā, kad holandiešu izgudrotājs Cornelius Drebbel ziņoja, ka sālsskābes (kālija nitrāta) sildīšana atbrīvoja gāzi . Šī gāzes identitāte palika noslēpums līdz pat 17.gadsimta septiņdesmitajos gados, kad trīs ķīmiķi vienlaicīgi vairāk vai mazāk vienojās par tā atklāšanu. Angļu ķīmiķis un garīdznieks Joseph Priestly izolēts skābeklis, spīdošs saules gaisma par dzīvsudraba oksīdu un gāzes savākšana no reakcijas. Viņš atzīmēja, ka šī gāze spīdīgāk sadedzināja sveci, liecina RSC, pateicoties skābekļa lomai degšanas procesā.
Priestly publicēja savus atklājumus 1774. gadā, pārspējot Šveices zinātnieku Carl Wilhelm Steele, kurš 1771. gadā bija faktiski izdalījis skābekli un par to rakstījis, taču to netika publicējis. Skābekļa trešais atradējs bija Antoine-Laurent de Lavoisier, franču ķīmiķis, kurš elementam piešķīra tā nosaukumu. Vārds nāk no grieķu "oksi" un "gēniem", kas nozīmē "skābju veidošanās".
Skābekļa sastāvā ir astoņi kopējie elektroni - divas orbītas kodols atoma iekšējā apvalkā un seši orbītā ārējā apvalkā. Visattālākajā apvalkā var būt kopā astoņi elektroni, kas izskaidro skābekļa tendenci reaģēt ar citiem elementiem: tās ārējais apvalks ir nepilnīgs, un tādējādi elektroni ir brīvi ņemt (un dot).